Mūsdienu garīgums – dziļš, patiess, atvērts

Tikko apgādā "Lietusdārzs" latviski izdots viens no, manuprāt, interesantākajiem mūsdienu darbiem par garīgumu – Kena Vilbera izcilā grāmata “Integrālais garīgums”.

Šķiet, tikai Vilbers prot tik akadēmiski korektā un elegantā veidā rakstīt par dziļākajām mistiskās pieredzes formām un vienlaikus godīgi atbildēt pret garīgumu vērstajai kritikai.

Kens Vilbers ir viens no retajiem domātājiem un garīgajiem praktiķiem, kuri uztur nopietnu un dziļu dialogu ar pirmsmodernisma, modernisma un postmodernisma idejām. Nē, viņš neko nedara mūsu vietā, bet viņa piedāvātais iekļaujošais redzējums var kalpot kā izcils orientācijas instruments pasaulē, kurā vien retais vēl spēj uztvert kopainu.

Protams, vieglāk ir praktizēt garīgumu, norobežojoties no nevēlamiem vai neērtiem jautājumiem, kurus uzdod mūsdienu pasaule. Taču neesmu drošs, ka slēpšanās vai izvairīšanās var palīdzēt cilvēka izaugsmes ceļā.

Šī grāmata nav papļāpāšana par garīgumu, neuzņemoties atbildību par saviem vārdiem. Tā uzdrīkstas risināt būtiskākos un sarežģītākos cilvēka esības jautājumus. Tāpēc manā vērtējumā tā ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu grāmatām par garīgumu.

Lūk, dažas no grāmatā aplūkotajām tēmām.

Kas īsti ir garīgums, un ko tas nozīmē 21. gadsimtā? 

Kādas lamatas slēpjas ar labiem nodomiem izveidotajos pasaules uzskatos?

Kā pamanīt savus kultūras aizspriedumus vai kolektīvo nezināšanu?

Kādas grūti pamanāmas lamatas vai patoloģijas var slēpties garīgumā? 

Kāpēc meditācija nespēj atrisināt visus cilvēka dzīves uzdevumus?

Kāpēc integrālā pieeja ir neaizstājama navigācijas sistēma un karte?

Kāpēc meditācija nav universāls instruments, kas palīdz atrisināt visus jautājumus?

Kāpēc nereti mēs noturam par garīgumu to, kas iesloga mūs egoismā, narcismā un antiintelektuālismā?

Kā nestiprināt tās apziņas jomas, kas pretojas briedumam?

Kāpēc sastopamas garīguma formas, kas neatbrīvo, nelīdzsvaro un neglābj, par spīti to sludinātāju solījumiem?

Un visbeidzot: kāpēc vienīgi reliģija spēj veikt visgrūtāko uzdevumu – kalpot kā cilvēces izaugsmes ietvars visās attīstības stadijās?

“Personiski es nekad mūžā neesmu dzirdējis, ka cilvēki tik daudz izteiktu tik maz jēgpilnu vārdu, lietojot vārdu “garīgs”.”

Kens Vilbers

Ieskatam piedāvāju dažus īsus grāmatas fragmentus...

“Ļoti funkcionāls integrāls skatījums ir AQAL, ko var viegli izmantot kā sava ceļa kontekstu. Bet, lūdzu, atrodiet kādu patiesi visaptverošu skatījumu, kas apvieno pirmsmoderno, moderno un postmoderno, jo pretējā gadījumā jūsu prakse un pieredzējumi tiks interpretēti šauri un daļēji, un tādējādi prakse faktiski var sašaurināt jūsu prātu un saskaldīt jūsu apziņu. Līdz ar to jūs vienlaicīgi kļūsiet gan dziļāks, gan šaurāks.

Palūkojieties uz cilvēkiem, kuri praktizējuši vienu ceļu jau desmit vai vairāk gadus, un jūs nereti ieraudzīsiet, kā viņu prāts pakāpeniski noslēdzas, intereses sašaurinās, kamēr viņi vairāk iedziļinās garīgo stāvokļu pieredzējumos, bet šiem cilvēkiem nav integrāla ietvara, kas papildinātu iedziļināšanos tukšumā jeb Ajinā, jeb Dievā, jeb Svētajā Garā. Tas faktiski var novest pie regresijas fundamentālismā vai absolūtismā. Tajā pašā laikā viņi kļūst gan par dziļiem mistiķiem, gan šauriem fundamentālistiem.

Jūs zināt, tieši par ko es runāju, vai ne?

Zāles šajā situācijā ir pavisam vienkāršas: papildiniet! Vienkārši paplašiniet ietvaru, paplašiniet skatījumu – ietveriet Gara pirmsmoderno, moderno un postmoderno posmu – un vienkārši padariet to integrālu.

Tas nav grūti izdarāms, it īpaši, ja saprotat, ka modernais un postmodernais pavērsiens ir tikai Gara formas nepārtrauktā evolūcija, nepārtrauktā atklāsme par to, ka Vārds tapa miesa, kura turpina attīstīties, Eross, kas ir augošā Visuma logoss, dharmakāja, kas manifestējas attīstībā esošā nirmanakājā, dabas dao autopoētiska atklāšanās. (…)

Ko, jūsuprāt, izraisīja modernisms un postmodernisms? Domājat, Gars nenojauta, ka kaut kas tāds tuvojas? Vai tas negaidīti pārsteidza un izbrīnīja Svēto Garu? Kaut kas, kas atrodas ārpus dao?

Tad kāpēc neiekļaut tos savā integrālajā skatījumā?

(…)

Kāpēc jūs skatāties it visur, ja Dievs ir Skatītājs?

Kāpēc vienmēr meklējat kaut ko, ja Dievs ir Meklētājs?

Kad tieši plānojat atrast Garu, ja Gars vienmēr ir Atradējs?

Kā tieši grasāties piespiest Dievu parādīt savu seju, ja Dieva seja ir jūsu sākotnējā seja?

Paplašiniet savu prātu, līdz tas atveras un jums vairs nav vajadzīgas kartes.

Atsakieties no meklēšanas un atpūtieties Meklētājā.

Sajūtiet vienkāršo Esību, sajūtiet Jutēju sevī tieši tagad, un sajutīsiet pilnīgi atklājušos Dievu visā viņa vai viņas starojošajā godībā, visa kosmosa dievišķās Tādības Vienu Garšu, kura jums dāvā elpu aizraujošu apgaismību un absolūtu apskaidrību šajā un ikvienā mirklī.”